Andrim Andreiko 17.oktobrī 80 gadu jubileja

Andris Andreiko (1942.gada 17.oktobris – 1976.gada 10.marts, Rīga) ir līdz šim labākais Latvijas 100 lauciņu dambretes spēlētājs, trīskārtējs pasaules čempions (1968., 1969. un 1971.gadā) un Eiropas čempions (1974.gadā), kā arī vairākkārtēji bijis šo turnīru godalgoto vietu ieguvējs. Tāpat Andris Andreiko bijis astoņkārtējs PSRS čempions un divkārtējs Latvijas čempions.

Jelgavā, E. Dārziņā ielā, atrodas na­miņš — ieslīdzis ziedos, saules pilnam istabām. Te, sirsnīgu cilvēku aprū­pēta, savus pēdējos gadus aizvadīja Eleonora Andreiko. Dzīve viņu nebija lutinājusi, taču laiku pa laikam atmiņas lika iemirdzēties acīm un sejā ielīt gaišumam. Viņa lepojās ar savu dēlu. Un ne jau tādēļ, ka Andris prata iekarot dambretes pasauli. Dēls viņai bija tas pats mīļais puisēns, kas svešu cilvēku klātbūtnē nereti slēpās aiz ārējas bravūras maskas. Arī vēlāk Andris parasti izlīdzējās ar humoru, un tikai māte zināja, cik viņš jūtīgs un viegli ievaino­jams. Pat sporta slavas virsotnē Andris brīžiem jutās vientuļš …. Ne jau viņas vaina, ka Andra bērnība un puikas gadi nepagāja pārticībā. Istabiņā Rīgā, Miesnieku ielā, netālu no Doma lau­kuma, viņš draugus nelaida pāri sliek­snim — kautrējās par tās trūcīgo iekārtu, īpaši pārdzīvojumi bija skolā, kurp nācās doties pagalam apnēsātās drēbēs, pelēcī­gās tenisa čībiņās. Andris gan arī vēlāk nekad nav īpaši rūpējies par savu apģērbu, lietu kults viņam bija svešs un nepieņe­mams visu mūžu. Taču toreiz nepatīkami iedzēla katra vīzdegunība, vai, vēl ļaunāk, līdzjūtības izpausme. Piemēram, ne­bija tik viegli (tas notika pašā sporta gai­tu sākumā) pieņemt Rīgas dambretistu dāvanu — mētelīti, uzvalku un kurpes. Karš! Lūk, kas izpostīja tūkstošiem ģi­meņu. Kara virpulis aiznesa arī Andra tēvu. Tālākais Andra mātes stāstījums atgādina ļaunu sapni. Vilciens ved viņu un divgadīgo Andrīti prom no Rīgas. Uzlido­jums, sprāgst bumbas. Un Andris gandrīz vai diennakti cenšas uzmodināt māti, viņa zaudējusi samaņu. Mātes ievainojums, kon­tūzija. Svešatnē pavadītā bērnība. Pa klonu aizdipina An­dra basās kājeles (māte bija virtuves strād­niece). Pēc kara ģimene atgriezās Rīgā, bet viņiem neklājās viegli un pavisam jauniņais Andris, vienmēr izsalcis un neaprūpēts, tika atstāts pats par sevi. Šādos apstākļos viņam bija maz iespēju dzīvē izlauzties, taču puisim pēkšņi atklājās, ka dambretes spēlē ir apbrīnojams talants.

Pēc atgriešanās dzimtajā Rīgā, sākas mācības Rīgas 2. vidusskolā. Kirova parkā, īpašā terasē ar kolon­nām, jau no 50. gadu sākuma darbojas republikas šaha un dambretes kluba filiāle, tā sauktā Vasaras bāze. 1956. gada skolas brīvdienās, tikko kā pārcelts 7. klasē, te arvien biežāk iegriežas arī Andris. Kas viņu pievilka? Dzīvs un kustīgs zēns, kas jeb­kurā brīdī varēja izsaukt kādu vienaudzi uz laušanās sacensību — un nopietni, dzi­ļās domās iegrimuši spēlētāji . .. Varbūt viņš izjuta cīņas atmosfēru, iekšējo sasprin­dzinājumu? Varbūt Andris intuitīvi no­jauta, ka tieši te un nekur citur viņš spēs apliecināt sevi? Precīzu atbildi tagad vairs nesaņemsim. — Zini ko, tev ir uzradies bīstams kon­kurents! — uzzināja Ēriks Kārkliņš, viens no perspektīvākajiem Rīgas jaunajiem dambretistiem. Tādu vērtējumu Andra spē­jām deva Juris Āre un Jānis Stepiņš, re­publikas izlases dambretisti.

Juris Āre bija pirmais viņa treneris, bet vēlāk viņš uzsāk trenēties pie Valda Zvirbuļa un Pētera Freidenfelda. 1956. gadā sākās priekšsacīkstes pirma­jam Latvijas PSR masu turnīram. Šim lie­lajam pasākumam (piedalījās 18,5 tūkstoši spēlētāju) tika veltīts dambretes pozīciju risināšanas konkurss, ko sarīkoja abi mūsu republikas jaunatnes laikraksti. Dalībnie­kiem vajadzēja atrisināt 10 pozīcijas (tās visas bija «pašmāju ražojums» — astoņas N. Jordana kompozīcijas, divas šī raksta autora). Un, lūk, atšķiram «Padomju Jau­natnes» 1957. gada 5. februāra numuru: «… desmit uzvarētāji… 40 punkti no 40… J.Āre, G. Gertners, A. Linītis, J. Zanders . .. A. Andreiko». Tā bija pirmā publikācija par Andreiko sasniegumiem. — Lieliski! Tagad mums būs skolas ko­manda — iesaucās E. Kārkliņš, saticis An­dri 2. vidusskolas gaitenī. Pavisam nejauši bija atklājies, ka abi mācās vienā skolā, tikai Andris — divas klases zemāk.

Debija republikas pieaugušo čempionātā (1958. g. oktobrī) izdevās sekmīga — 3.—4. vieta. 1958. gads noslēdzās ar spožu panāku­mu — Rīgas 2. vidusskolas 9.b klases au­dzēknis A. Andreiko kļuva par republikas galvaspilsētas čempionu! Tolaik Rīgas meistarsacīkstēs spēlēja praktiski visi vadošie dambretisti, tādēļ rezultāts — 11,5 punkti no 13 — teicams. Nu jau arī skeptiķi atzina: zēns spēlē meistara spēkā! 1959.gadā 16 gadīgais jauneklis pirmo reizi startēja padomju čempionāta finālā un ar pirmo mēģinājumu iekļuva labāko piecniekā. Bet pēc diviem gadiem viņš jau izcīna savu pirmo padomju čempiona zelta medaļu.

Žilbinošā Andreiko dambretes karjera turpinājās sešpadsmit gadus. Pa šiem gadiem viņš izcīnīja tik daudz uzvaru, cik citiem lielmeistariem pietiktu daudz garākā dzīvē. Pašā sākumā ceļā uz dambretes virsotnēm Andreiko vajadzēja tikt pāri daudziem šķēršļiem, kuri bija nevis sportiskas, bet politiskas dabas. 1964. g. viņam pirmo reizi vajadzēja piedalīties pasaules čempiona nosaukuma izcīņā. Šīs tiesības viņš izkaroja pie dambretes galdiņa, bet pie cita galda kādā čekas kabinetā nolēma viņu uz Itāliju neizlaist. Andra biogrāfija no šīs iestādes viedokļa bija tālu no ideālās: pēc tautības latvietis, dzimis 1942. g. Vācijā. Sava loma noteikti bija dažu padomju lielmeistaru intrigām, jo Andreiko personā viņi saredzēja visnopietnāko pretendentu uz pasaules labākā dambretista kroni. Šajās intrigās viņus visādi atbalstīja Padomju savienības dambretes federācija. Bet Andreiko uzvaras padomju čempionātos turpinājās. Tās vienkārši vairs nevarēja ignorēt. 1966. g. padomju sporta vadītāji bija spiesti palaist viņu uz pretendentu turnīru Francijā. Arī te sekoja uzvara, bet pēc diviem gadiem Andreiko kronēja par pasaules čempionu. Bija sasniegta virsotne!

Andris Andreiko neapšaubāmi bija visspožākais talants Latvijas dambretes vēsturē. Viktors Kalniņš, citējot padomju lielmeistaru M.Kaplanu, par Andri Andreiko Londonas avīzes 1983.gada 15.aprīļa numurā rakstīja: “Bez pārspīlējuma var teikt, ka Andreiko bija vislielākā zvaigzne dambretes debesīs visos pēckara gados. Dieva dots talants, apveltīts ar fenomenālu atjautību un citu īpašību kompleksu, kas raksturīgs tikai pašiem izcilākiem meistariem. Andreiko demonstrēja tik spožus dambretes mākslas paraugus, ka salīdzinājumā ar tiem citu vadošo meistaru un pat lielmeistaru spēle izskatījās neinteresanta un pelēka. Pateicoties viņa oriģinālai bez jebkāda šablona domāšanai, viņam nāca prātā negaidītas un citiem nepieejamas idejas. Neviens nevarēja salīdzināties ar viņu vissarežģītāko variantu aprēķināšanas ātrumā un precizitātē. Andreiko pretinieki centās izvairīties no jebkādiem sarežģījumiem, zinot, ka pieņemt viņa izaicinājumu uz asu spēli ir līdzvērtīgi pašnāvībai.”

Andris Andreiko spēlēja asu kombinācijas spēli uz riska robežas. Viņam bija ārkārtīgi laba atmiņa, un ļoti ātri varēja saskaitīt variantus, pastāvīgi atjaunināja teorētiskos pētījumus. Paļāvās arī uz intuīciju. Reaģēja ļoti ātri, tāpēc spēlēja ļoti labu nepiespiestu spēli. Turpmākās analīzes parādīja, ka pat visneparastākie intuitīvi veiktie gājieni bija pamatoti. Turklāt viņš vienmēr ņēma vērā spēles partnera identitāti, dambretes pasaulē ienesa psiholoģisko spēli. Ieguldīja lielu darbu dambretes popularizēšanā Latvijā. Starp citiem tās pašas klases lielmeistariem Andreiko atšķīrās ar ideju svaigumu, nestandarta risinājumiem. Andreiko mirdzēja ar pārsteidzošu kombinacionālo redzi un reakcijas ātrumu. Kad viņš spēlēja ātrspēli, apkārt galdiņam zibenīgi pulcējās pūlis – tā bija izrāde. Viņš varēja sevi ierobežot ar vienu-divām minūtēm pret piecām pret jebkuru pretinieku un pie tam radīja brīnišķīgas partijas. 

Bet drīzumā pēc lielajiem panākumiem sākās traģēdija.Padomju propaganda visādi klaigāja par rietumu sporta netikumiem un aizkulisēm. Visiem, kas kaut nedaudz bija saskārušies ar sportu Padomju Savienībā, punktu pirkšana un pārdošana, sacensību gala rezultātu viltošana nebija nekāds noslēpums. Šajā gaisotnē, lai godīgā cīņā izcīnītu uzvaru, nacionālo republiku sportistiem, galvenokārt Baltijas valstīs, bija jābūt galvas tiesu pārākiem. Andreiko bija galvas tiesu pārāks par citiem dambretistiem. Bet sasmakušajā koruptīvajā padomju sporta pasaulē arī viņš neizturēja spiedienu. Lai saglabātu savu pasaules čempiona titulu revanša mačā ar citu padomju lielmeistaru I.Kupermanu, viņš samierinājās ar neizšķirtu rezultātu.  Andris bija tik ļoti pārāks pār savu sāncensi, ka visi gaidīja I.Kupermana sagrāvi. Bet tā vietā divdesmit neizšķirti, bez jebkādas cīņas, bez Andreiko spožajām kombinācijām. Tāds kompromiss ar savu sirdsapziņu nevarēja palikt bez sekām. Andris sāka daudz dzert, mazāk trenējās, vairāk paļāvās uz savu spēles tehniku un rezultātā zaudēja pasaules čempiona titulu holandietim Tonam Seibrandam. 1976.gada 10.martā traģiskas apstākļu sakritības dēļ Andris tika noslepkavots. Tā traģiski beidzās tikai 33 gadu vecumā mūsu izcilā sportista, trīskārtējā pasaules čempiona dzīve. "Es atbraucu uz Rīgu, lai apglabātu lielmeistaru" tā vēlāk savās atmiņās rakstīja slavenais žurnālists Naums Dimarskis, kurš tobrīd vadīja PSRS dambretes federāciju: "Radās iespaids, ka visa Latvija gatavojas atvadīties no izcilā dambetes spēlētāja.  Bēru diena cilvēku plūsma šķita nebeidzama - cilvēki no visas Padomju Savienības ieradās atvadīties no dižā Andra Andreiko."...